Sociālie tīkli kā “Lielā brāļa” iemiesojums

Attēls pārpublicēts no http://www.englishclub.com/

 Šodien tik ciešās virtuālās pasaules klātesamība realitātei rada pamatotas šaubas par katra indivīda brīvību un neatkarību Internetā, anonimitāti un izvēles brīvību. Raksts tiek veltīts arvien pieaugošākai tendencei gan brīvprātīgā, gan “piespiedu” kārtā reģistrēties tieši sociālos tīklos.

Kas ir sociālie tīkli? Saskaņā ar Interneta enciklopēdijas Wikipedia sniegto definīciju, sociālie tīkli ir tiešsaistes serviss, platforma vai saits, kas ir tēmēts uz sociālo attiecību veidošanu starp cilvēkiem ar līdzīgām interesēm, nodarbošanos vai reāli pazīstamu cilvēku satikšanai virtuālā vidē. Sociālie tīkli ietver sevis reprezentēšanu (parasti saucami par profiliem), kas satur dažāda veida informācijas sniegšanu par sevi, aizpildot tam paredzētās ailes (anketas formā). Sociālie tīkli lietotājiem ļauj padalīties ar idejām, hobijiem, notikumiem un interesēm.

“Lielais brālis visu redz”

Slavenais Džordža Orvela antiutopiskais romāns “1984”, kas pamatā attēlo pārspīlētā formā totalitārā režīma galējību un tiek uzskatīts par zinātnisko fantastiku, šodien lielai daļai pasaules iedzīvotāju saistās ar realitātē sabiedrībā notiekošo fenomenu brīvprātīgi veidot “totalitāro” režīmu, izmantojot sociālo tīklu iespējas un pakalpojumus. No vienas puses, sociālo tīklu sākotnējā ideja šķiet visnotaļ lietderīga. Tas taču ir jauki satikt sen neredzētus klasesbiedrus, draugus, paziņas virtuālā vidē, sarakstīties, apmainīties ar jaunumiem, visbeidzot veidot publiskus fotoalbūmus. Tāpat ir jauki radīt jaunus kontaktus ar svešiem cilvēkiem, apmainīties viedokļiem un pieredzi, uzzināt kaut ko jaunu, un pat iespējams satikt savu mūža mīlestību! Bet, no otras puses, sociālo portālu īpašnieki, redzot, cik ļoti liela daļa pasaules iedzīvotāju lieto sociālos portālus, sākotnējo ideju transformē par bez maz vai brīvprātīgo un nereti arī piespiedu “iedzīvotāju reģistru”, lietotāju (iedzīvotāju) sniegtos datus izmantojot gan komerciālos nolūkos (Facebook gadījumā), gan uzkrāj tos, izmanto pēc nepieciešamības, rada pseido identitātes (atkal Facebook gadījums), visbeidzot ievāc kompromātinformāciju, kura vienmēr var tikt atrasta izmantojot meklētājprogrammu iespējas. Šodien tik tālu attīstīto sociālo tīklu iespējas rada pamatotas šaubas par ikviena lietotāja brīvību Internetā. Vai pamanījāt, ka arvien vairāk dažādu portālu piedāvā iespēju “Ienākt” portālā vai komentēt saturu tikai caur sociālo tīklu izveidoto profilu? Vai pamanījāt, ka jūsu google profils ar e-pasta kastīti gmail.com tiek savienots bez maz vai ar ikvienu citu portālu un sociālo tīklu? Vai pamanījāt, cik grūti ir izreģistrēties no daudziem portāliem vai mainīt e-pasta adresi (youtube.com gadījums)? Piemēram, youtube.com gadījumā lietotāja profils tiek savienots ar google gmail.com e-pasta kastīti. Lai mainītu esošo e-pastu pret citu, lietotājs tiek pārmests uz google lapas piedāvātām iespējām, kur pārsteidzošā veidā nomainīt savu pamata e-pasta adresi nav iespējams, jo tu tiec mētāts no vienas lapas uz otru, kur ir plika informācija bez jebkādas iespējas nomainīt pamata e-pastu. Tādā veidā portāla youtube.com gadījumā lietotājam ir divas iespējas – vai nu lietot pastāvīgi vienu un to pašu profilu, ielogojoties tikai ar to e-pastu, kurš savienots ar youtube, vai arī dzēsties pilnībā no youtube, jo mainīt e-pasta adresi kā loginu nav iespējams, kaut gan tiek piedāvāta iespēja “nomainīt e-pastu”, kas reāli nedarbojas. Šāda veida problēmu ir ļoti daudz, bieži vien sazināties ar portāla administratoru vai atrast palīdzības sniegšanas e-pastu ir ļoti grūti, jo viss tiek nomaskēts ar “FAQ” (Frequently asked questions) jau esošo jautājumu-atbilžu informāciju, bet neatrodot atbildi uz radušos problēmjautājumu, paliec “pie sasistas siles”.

Vai pamanījāt, ka sociālos tīklos pieaug tendence apmaksāt maksas pakalpojumus izmantojot Internetbanku? Viss, viss tiek veidots tādā veidā, lai maksimāli ierobežotu katra sociālā portāla lietotāja brīvību un anonimitāti. Tas ir, pat, ja tiek izveidots viltus profils, tā iespējas pilnvērtīgi izmantot portāla iespējas apraujas tajā brīdī, kad viltus profils, piemēram, vēlas pasūtīt statistiku. Viltus profilam ir divas iespējas – saglabāt “anonimitāti” un nepasūtīt maksas pakalpojumus vai arī atklāties sociālo tīklu vadītājiem izmantojot savu, reālā cilvēka Internetbankas datus, tādā veidā zaudējot savu anonimitāti pret sociālo portālu vadību. Vai neesat aizdomājušies kāpēc tas viss tiek tā saistīts? Kāpēc ikvienu mūsu soli “brīvprātīgā” veidā grib izsekot? Kāpēc bieži vien lielākie sociālie portāli sadarbojas ar policiju? Un kāds prieks garnadžiem ir novērot jūsu “iečekošanos” kādā noteiktā vietā!

Neapšaubāmi tas, ka sociālo portālu ideja ir pāraugusi par bezierobežojumu cilvēku kontrolēšanas sistēmu, kura veiksmīgi darbojas ne tikai savstarpējā mijiedarbībā, bet to izmanto arī valsts varas iestādes, ievācot ziņas par indivīdu un kontrolējot tā darbības. Galvenais, ka paši indivīdi to atbalsta, izmanto ikvienu sociālo portālu jauninājumu atklāt par sevi arvien vairāk informācijas un dalīties ar to ar visu pasauli! Un cik nav pat šodien dzirdēti gadījumi, kur cilvēki brīnās, kad kāds nav reģistrēts sociālā portālā – jā, kāpēc, iereģistrējies taču! Vai nav absurdi? Mēs paši veidojam totalitārā “Lielā brāļa” režīmu!

Autoresprāt, kādreiz varētu pienākt tā diena, kad reģistrācija sociālā portālā un atskaitīšanās par katru savu soli būs nevis brīvprātība un “daļēja brīvprātība” kā tas ir šodien, bet gan nepieciešamība. Tas, kurš nebūs reģistrēts sociālā tīklā, būs uzskatāms par cilvēku ar dīvainībām un tādu, kas kaut ko slēpj, tātad apdraudētu “veselo” sabiedrību dzīvot atklātā vidē, kur ikvienam par ikvienu ir pienākums zināt visu!

Tīrā sabiedrības kritika

Bilde pārpublicēta no http://pickline.it/

(Autores citāta tulkojums no Reja Bredberija romāna "451 grāds pēc Fārenheita")

"- Cilvēki ne par ko nerunā.
- Bet kā tas var būt iespējams!
- Jā, ne par ko nerunā. Nosauc daudzas mašīnas, apģērbus, baseinus, saka, cik lieliski! Bet visi viņi saka vienu un to pašu, neviens nepasaka kaut ko atšķirīgu no citiem. Kafejnīcās parasti ieslēgtas joku kastes ar tiem pašiem vecajiem jokiem, vai ieslēgta muzikālā siena, turpu-šurpu skrien krāsaini raksti, bet tā ir tikai abstrakta krāsa. Un muzejos, jūs kādreiz esat bijis? Viss tikai abstrakti. Un vairs nekā nav. Mans onkulis saka, ka kādreiz bija savādāk. Kādreiz bildes runāja lietas vai pat rādīja cilvēkus."

          Amerikāņu rakstnieka Reja Bredberija zinātniskās fantastikas antiutopiskais romāns “451 grāds pēc Fārenheita” pirmo reizi tika izdots 1953.gadā. Ne vienam vien šī romāna lasītājam šodien grāmatā lasītais saistās ar mūsdienās daudzās jomās notiekošo vispārējās izglītības lejupslīdi un labas dažādas literatūras nenovērtēšanu, kā arī kopumā sabiedrības notrulināšanos. Šis raksts tiek veltīts augstākminētā citāta apspriešanai, attiecinot to uz mūsdienu sabiedrībā notiekošiem procesiem cilvēku dzīvē.

Par ko tad šodien runā sabiedrībā? Sociālos tīklos lielākoties redzami truli un muļķīgi joki, kuriem seko simtiem un tūkstošiem lietotāju, tādā veidā parādot gan savu inteliģences un izglītības līmeni, gan iesakot to citiem kā kaut ko labu, propagandējot sabiedrisko domāšanu. Protams, ja cilvēks vienreiz vai divreiz pasmejās par kādu trulu joku, tas nebūt nenozīmē, ka viņš automātiski tā teikt parāda savu izglītības un kultūras līmeni, bet tad, kad cilvēks tikvien kā to dara, kā propagandē muļķības, tas jau par kaut ko liecina. Un runa nav par labām anekdotēm, humoru un asprātīgiem jokiem, bet gan par patiesi truliem vārdu savārstījumiem, kuros ļoti bieži manāmi arī lamuvārdi. Kāds pateiks – bet dzīve nesastāv tikai no nopietnības! Protams, ka nesastāv, bet tāpēc pastāv arī labs humors, asprātība, ironija un sarkasms visbeidzot, kuru būtu vērts publicēt un retumis arī publicē, bet nē... ļautiņi pārsvarā spiež “Ieteikt” pogu uz vismuļķīgākiem “jokiem”, ko nu tur runāt – jūs taču paši redziet! Un vēl tās bildes, kur kāds nofotogrāfē kādu muļķību, pieraksta uz tās kādu trulu tekstu un nu lielākā daļa kā apmāti spiež “Ieteikt” un iesmej līdzi! Bet video! Video sadaļu vispār maz šodien sociālos tīklos kāds skatās, ja arī apskatās, tad kas tur pārsvarā tiek ievietots – kārtējais “iesmejamais” videosižets, kuram atkal ir pa simtiem ieteikumu. Mūzikas klipu dažādība, protams, maz kurus interesē, domā – ko tur ko klausīties kaut kādas nepopulāras, jaunas vai senas grupas vai dziedātāja dziesmas, labāk taču kārtējo reizi paklausīties to, kas šodien topā! Pārējais (fragments no filmas, kāds sporta veida demonstrējums, nerunājot jau par kādiem izglītojošiem materiāliem u.c.) tiek vienkārši ignorēts. Un jūs vēl apgalvosiet, ka sabiedrībā nenotiek izglītības lejupslīde? Protams, tulīt pacels roku kāda Anniņa vai Kaspariņš, sakot, bet es jau tāds neesmu, esmu patstāvīgi domājošs, esmu atšķirīgs no pārējiem, man interesē ne tikai trendi. Jā? Interesanti, un kāpēc tad šādas Anniņas un Kaspariņi spiež “Ieteikt” muļķīgiem jokiem, kāpēc viņu profilos ir rakstīti gandrīz vienādi teksti, kāpēc viņi skatās tikai vienāda rakstura video materiālus un klausās vienādus audioierakstus? Ak, pilnīgi piemirsās, protams, ka šodien nepieminēt savā profilā P.Koelju darbu citātus būtu noziegums pret masu propagandu! Un, protams, šodien populārais “čivināmais” portāls, kur katrs otrais atskaitās par to, ko tikko izdarījis, kur atrodas vai ieposto kārtējo muļķību! Paradoksāli, bet šādu portālu iespējas izmanto arī nopietni cilvēki, valsts priekšstāvji, ierēdņi. Tā vietā, lai publicētu sakarīgu informāciju, arī viņi iesaistās pilnīgi bezjēdzīgās aktivitātēs, atskaitoties par nupat izdarītiem nebūtiskiem sīkumiem vai ieposto kārtējo divdomīgo tekstiņu, lai masu medijiem un pelēkai masai būtu par ko mēles patrīt, kurš nu ar kuru, vai ko kāds ir pārpratis, nepateicis vai pateicis pa daudz. Bet par ko pārsvarā šodien tiek “rakstīti” blogi jeb dienasgrāmatas? Protams, ka šodienas trends ir veidot blogus par modi un kosmētiku, tie arī visvairāk tiek ieteikti un popularizēti.

Paliek neatbildēts jautājums – vai lielai daļai sabiedrības patiešām nekas cits neinteresē, kā tikai tas, kas ir populārs un tikai tas par ko priecājas vairākums?

Pievērsīsimies tagad realitātei. Braucot sabiedriskā transportā, par ko un kā runā apkārtējie? Viena skolas vecuma bērnu kompānija skaļi smej, grūstās un sarunājas žargonos, ik pa laikam iestarpinot lamuvārdus. Citi daži puiši skaļi klausās mūziku, apmainoties ar īsiem vārdiem, kur katrs otrais arī ir lamuvārds. Protams, mobīlo telefonu sarunas. Sarunas par to, uz kurieni vai no kurienes brauc. Apspriež kārtējā TV šova kaislības. Padalās ar to, ko, kur un pa cik nopirka kādu lietu. Tas pats notiek ārpus sabiedriskā transporta uz ielas – tukšas runas ne par ko! Un nav runa par to, ka tagad jāsāk ilgi un gari apspriest pasaules globālās ekonomiskās krīzes problēmas vai bioķīmijas molekulārās formulas, bet tik vien kā padalīties ar jēdzīgu informāciju par pasaulē notiekošo, parunāt par saviem hobijiem vai to, kā mēs jūtamies. Cilvēki apkārt runā pārsvarā par slavenībām, par masu mediju kultivēto informāciju, vai nerunā vispār...

Un cik tev ir tādu reālu draugu vai paziņu, ar kuriem tu vari parunāt par dažādām izglītotām lietām, apspriest grāmatas vai filmas, apspriest kādas norises? Cik ir tādu, kas automātiski tevi “nenorakstīs” pie dīvaiņiem tikai tāpēc, ka tu gribi zināt vairāk un tev tas patiesi interesē? Cik realitātē vai virtuālā vidē pastāv tādu domubiedru grupu, klubu?

Retoriski jautājumi....

Aicinājums katram padomāt par to, kādu sabiedrību mēs paši radam sev apkārt.

Harizmas jēdziens, pozitīvā un negatīvā ietekme uz sabiedrību

Bilde pārpublicēta no http://kieranhealy.org

 Šodien diezgan bieži dzirdams, ka harizmātiskumu piemin tikai pozitīvā kontekstā, saistot to ar vienu no nepieciešamām īpašībām veiksmīga mārketinga uzturēšanā, tomēr, lai cik šķietami šīs īpašības raksturs nebūtu pozitīvs, harizmātisku personu dēļ būtiski var tikt ietekmēta sabiedrība.

Kas ir harizma un harizmātiska persona?

Saskaņā ar enciklopēdijas Wikipedia sniegto definīciju, harizma (no sengrieķu val. xάρισμα – žēlsirdība, spēja) ir tādu īpašību un spēju piedēvēšana vai atzīšana personai, kur šo spēju un īpašību dēļ persona tiek apbrīnota, tai seko un pakļaujas, tic un uzticās tās bezgalīgām iespējām. Šo terminu ieviesa vācu teologs, kultūras filosofs un liberālists Ernests Trelčs, bet harizmātiskas autoritātes un harizmas jēdzienu pētīja vācu sociologs Makss Vēbers. Tā pēc viņa sniegtās harizmas definīcijas, kas kļuvusi patlaban par vispārpieņemtu, harizma ir personības neparasta īpašība, kā dēļ personu vērtē kā apdāvinātu ar pārdabiskām, pārcilvēciskām spējām vai vismaz ar specifiski īpašu varu un īpašībām, kas nepiemīt citiem cilvēkiem. Tāpat harizma ir tāds fenomens, kas var būt gan labam, gan sliktam cilvēkam.

Krievu biznesa treneris Radislavs Gandapass min četrus faktorus, kas ir raksturīgi harizmātiskai personai, proti: 1) imidžs; 2) vara; 3) psiholoģija un 4) mistika.

Autore paskaidros sīkāk šos faktorus, lai spētu daudzpusīgi novērtēt, kādu ietekmi uz sabiedrību rada harizmātiska persona.

1. Imidžs – galvenokārt, tas ir ārējais veidols, tēls, kas atstāj zināmu ietekmi uz sabiedrību un raisa asociācijas. Harizmātiskai personai ārējais izskats parasti ir atbilstošs tam tēlam, kādu viņš iedomājies raidīt sabiedrībai. Ja harizmātiska persona ir, piemēram, reliģijā, tai parasti ārējais izskats būs atbilstošs sabiedrībā esošai izpratnei un pat stereotipiem, kādai būtu jāizskatās konkrētai personai kādā noteiktā reliģijā. Ja harizmātiska persona pārstāv politiku, tā, savukārt, atbilstoši arī izskatīties – vareni, cēli, klasiski. Imidžs nav tikai ārēji redzamais tēls, tas ir arī izvēlētais runas stils, kas visādā veidā ietekmē apkārtējos un raisa vēlmi klausīties un apspriest.
2. Vara – apkārtējie jūt, ka konkrētai personai ir spējas būt par vadītāju, uzņemties atbildību, vadīt un spēja pulcēt apkārt lielu auditoriju, spēt kaut ko reāli mainīt un ietekmēt savas jomas notiekošā darbību.
3. Psiholoģija – plašas izpausmes faktors, kur ietilpst gan pašas harizmātiskās personas raksturs, emocionālais un psihiskais stāvoklis, gan arī spēja ar psiholoģijas palīdzību ietekmēt citus. Kā spilgts piemērs psiholoģijā harizmātiska persona ir līdera tips, kuram ir stingrs raksturs, stingra pārliecība un pārliecināšanas spējas, tas ir savdabīgs “demokrātijas” pseidotips. No vienas puses, līderis dos iespēju izteikties un radīs šķietami lojālus apstākļus, no otras puses, izvēle un noteicošais vārds tik un tā paliks līdera ziņā, viņš būs tas, kas pateiks – kā un ko darīt, tajā pašā laikā neizraisot sabiedrībā plašas domstarpības.
4. Mistika – bieži vien ir grūti skaidri nodefinēt, ko īsti nozīmē harizma un harizmātiska persona, bet ikviens cilvēks skaidri varēs nosaukt, kurš ir tas harizmātiskais, bet, kurš nav. Tādējādi ap harizmātisku personu tiek radīts savdabīgs mistikas elements, kaut kāda neaprakstāma aura, pievilkšanās spēks klausīt un uzklausīt, ticēt un uzticēties, sekot un atkārtot. Mistikas faktoru visbiežāk izmanto harizmātiskas personas reliģijā, kur pārdabiskais un neizskaidrotais kļūst par vadmotīvu sekošanai un ticībai.

Autore vēlētos papildināt, ka harizmātiskai personai piemīt ambīcijas un mērķi. Šim cilvēkam būs tieksme iet uz priekšu, viņam nepietiks ar to, kas ir sasniegts, viņam būs skaidri noteikti mērķi, kuru sasniegšanai arī izmanto lielāku vai mazāku sabiedrības daļu.

Tā, piemēram, apvienojot visus faktorus vienkopus var skaidri saskatīt atbilstību tām vēsturiskām personām, kuras izteikti piederēja līdera tipam un neapšaubāmi bija apveltītas ar harizmu, kā vēsta enciklopēdija Wikipedia – reliģijā: Jēzus Kristus, Budda, Muhameds, reliģisku virzienu pamatlicēji: Luters un Kalvins, valstiskie un militārie: Čingizhans, Tigrans, Napoleons, 20.gs.: Hitlers, Musolīni, Rūzvelts, Čērčils, Ļeņins, Staļins, Trockis, tāpat arī Mahatma Gandijs un Martins Luters Kings.

Pozitīvā un negatīvā ietekme uz sabiedrību

Tātad mēs noskaidrojām, kas ir harisma un kādi faktori jeb īpašības piemīt harismātiskai personai, pievērsīsimies tagad tam, kādu ietekmi harismātiska persona rada uz sabiedrību.

1. Labs un slikts cilvēks – harisma neizvēlas cilvēkus, tādējādi harismātiski cilvēki var būt gan labie, gan sliktie. Protams, “labo un slikto” var apspriest arī no filosofiskās puses, tomēr fakts paliek fakts, ka labais un sliktais izpaužas kaut vai tajā - ir cilvēks “likumpaklausīgs” vai arī noziedznieks. Harizma ir pozitīvs ieguvums tiem cilvēkiem, kas paši par sevi dabiskā veidā ir godīgi, labsirdīgi, mērķtiecīgi un draudzīgi. Kā negatīvs ieguvums tas kļūst tad, kad cilvēks izmanto savas spējas un savu varu ne tikai savu negodīgo mērķu realizēšanai, bet rada kaitējumu arī sabiedriskām interesēm.
2. Mārketings – par mārketinga jomu var diskutēt ilgi un gari, jo tieši šī joma šodien ietekmē cilvēkus visspēcīgāk. Ļoti bieži daudzas kompānijas meklē sev harizmātiskus darbiniekus, neētiskā veidā izmantojot atlasīto darbinieku harizmu, lai pārdotu vai, tautas valodā runājot, iesmērētu kādu ne pārāk kvalitatīvu preci par neadekvātām summām. Tas attiecas arī uz kvalitatīvām precēm, bet arī ar neadekvātām cenām, piedēvējot precei šķietami unikālo materiālu, ekoloģisko raksturu vai “īpašo stāstu”, tādā veidā harizmātiskas personas dēļ lētticīgo patērētāju skaits tikai pieaug. Protams, kā pozitīvais ieguvums tas kļūst tad, ja harizmātiskas personas strādā labas ticības un labas gribas vadītas, kalpojot sabiedrības patiesajām interesēm, nevis mantkārīgu tieksmju vadītas.
3. Demokrātisms – harizmātisku personu nozīme parādās arī politikā, spilgti atspoguļojas vēlēšanu laikā, kur bieži vien daudzi balso nevis par to cilvēku, kurš reāli kalpo sabiedrības labā, bet gan par to, kuram piemīt tā harizma.

Ņemot vērā augstākminēto, secināms, ka harizmātisku personu dēļ tādējādi nevar pilnībā tikt realizēts taisnīguma un objektivitātes princips sabiedrībā, jo pastāv šāds dabisks fenomens kā harizma, kuru ietekmēt praktiski kā nav iespējams. Katram indivīdam ir jāsaprot, ka neatkarīgi pat no pastāvošiem sabiedrībā harizmātiskiem cilvēkiem, katrs cilvēks ir indivīds savā būtībā, ar savu galvu, savām rokām un kājām, savām acīm un ausīm. Visbeidzot nonākam pie jau iepriekš apspriestiem jēdzieniem kā sabiedriskā un patstāvīgā domāšana.

Akadēmiskais negodīgums kā tirgus radošā darbība

 Augstākajās mācību iestādēs bieži notiek diskusijas un konferences par studentu un mācībspēku akadēmisko godīgumu un profesionālo ētiku. Tāpat sabiedrībā periodiski tiek pārrunāta dotās jomas problemātika saistībā ar tehnoloģiskā progresa attīstību. Daudzās augstākajās mācību iestādēs darbojas Ētikas kodeksi, kuros ietverti pamatprincipi par studenta atbildību studiju darbu rakstīšanā, tomēr tas neaptur sabiedrībā pastāvošo fenomenu kā tirgus radošo darbību. Turklāt, te var izšķirt divu veidu problēmas - ir arī tādas augstskolas, kur Ētikas kodekss vismaz no mācībspēku puses tiek ievērots, bet no studentiem ne vienmēr, bet ir arī tādas, kur Ētikas kodekss ir tikai teorētiskā formalitāte, prioritārais, bija, ir un paliek naudas iekasēšana pretī sniedzot diplomu.

Raksts tiek veltīts plaukstošai referātu un diplomdarbu pirkšanas-pārdošanas problemātikai tieši darījuma dalībnieku starpā, t.i. students kā pircējs, intelektuālā radošā darba autors kā pārdevējs un trešā persona – mācībspēks (turpmāk tekstā minēti kā pircējs, pārdevējs un mācībspēks). Runa nav par palīdzības sniegšanu referātu, diplomdarbu izstrādē, piemēram, kā konkrētu materiālu tulkošana, specifiskas informācijas meklēšana un sniegšana u.c., bet gan darba pilnīga rakstīšana par samaksu cita vietā.

Novērojot Internetā dažādus sludinājumu serverus, sociālos tīklus un forumus (rakstā apzināti netiks minētas konkrētās vietas un sludinājumi), kļūst patiesi neomulīgi, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam. Viens lūdz uzrakstīt darbiņu, cits piedāvā uzrakstīt darbiņu, prasot vai piedāvājot par to samaksu. Notiek tīrākā intelektuālo radošo darbu pirkšana un pārdošana! Turklāt šāds process tikai pieaug, kas būtiski apdraud morālo un ētisko normu pastāvēšanu sabiedrībā, tiek atražota mantkārīga un snobiska sabiedrība ar tendenci uz degradēšanos, kur itin visu nosaka tikai nauda un tās daudzums.

Un, proti, akadēmiskā negodīguma dēļ, būtiski tiek apdraudētas šādas jomas:

1. cilvēktiesības – tiesības uz izglītību, kultūru; vispāratzītās ētikas un morāles normas. Šī joma aptver cilvēka pamattiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi, ko regulē nacionālā līmenī Satversme, gan starptautiskā un Eiropas līmenī Latvijai saistošie starptautiskie līgumi. Respektīvi, piedaloties šādā krāpnieciskā darbībā kā referātu un diplomdarbu rakstīšanu par samaksu studenta vietā, tiek apdraudēta Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) Latvijas Nacionālās komisijas nozīme Latvijas sabiedrībā. Saskaņā ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas mājaslapā rakstīto, UNESCO mērķis ir veicināt visā pasaulē miera kultūru, rosināt sadarbību un dialogu starp cilvēkiem un dažādām kultūrām, dot ieguldījumu nabadzības mazināšanā un veicināt ilgtspējīgu attīstību ar izglītības, zinātnes, kultūras un komunikāciju palīdzību. UNESCO ideja par cilvēces mierīgu līdzās pastāvēšanu ir daudz senāka – tā ir ideja par kopīgu diskusiju, aicinot visas dalībvalstis „pie viena galda” un vienlīdzīgi iesaistīties, satikties un kopīgi vienoties par rīcību, kas saistīta ar cilvēces globālajiem izaicinājumiem. Šīs kopīgās rīcības pamatā ir tādu vērtību kā taisnīgums, solidaritāte, tolerance, cilvēktiesības un vienlīdzība ievērošana. Tādējādi, autoresprāt, pieaugot krāpnieciskām un negodīgām darbībām ar referātu vai diplomdarbu rakstīšanu par samaksu studenta vietā, tas liek šaubīties, vai Latvijā dzīvojošai sabiedrībai izglītība maz ir nepieciešama, ja jau šādas krāpnieciskās darbības notiek masveidā un ļoti daudzi piever uz to acis, atbalstot sabiedrības degradēšanos un vispārējo ētikas un morāles normu neievērošanu.
2. izglītības kvalitāte. Ja students neraksta patstāvīgi referātus un diplomdarbus, tas liek šaubīties par viņa iegūtām zināšanām un prāta spējām, prasmi domāt vispusīgi un orientēties savā studiju nozarē.
3. speciālistu profesionalitāte. Ja sabiedrībā tiek atbalstīts, ka augstskolu studiju procesā ir pieņemami nodot nepatstāvīgi rakstītus darbus, tad tas liek šaubīties par absolventu sagatavotību strādāt noteiktās jomās, jo iegūtais diploms kabatā negarantē to, ka absolvents ir patiesi zinošs savā jomā un ir spējīgs nest atbildību gan pret visu sabiedrību, gan darba tiesiskās attiecībās saskarsmē ar konkrētiem indivīdiem. Tādā veidā tiek kultivēts konveijera princips – darba tirgū palaisti negodprātīgie, savā jomā līdz galam nespecializējušies indivīdi, kuriem faktiski nebūtu jāpiešķir diploms ar grādu.

Ņemot vērā augstākminēto, to, ka ikvienam no mums ir vēlme dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, kas nav iedomājama bez vispārpieņemtu ētikas un morāles normu ievērošanas, izglītības atbalstīšanas un tās veicināšanas, autore iesaka:

1. topošiem studentiem – rūpīgi izvērtēt savas vēlmes, ko jūs vēlaties studēt un vai vēlaties studēt vispār. Izpētiet studiju programmas un tās prasības. Neejiet studēt tikai tāpēc, lai ķeksīša pēc saņemtu diplomu par jums neinteresējošu jomu, tādā veidā apgrūtinot gan sevi, gan graujot izglītības kvalitāti, nozīmi un apšaubot esošo darbinieku profesionalitāti.
2. esošiem studentiem – ja jums patiesi interesē joma, kuru studējat, pacietīgi ejat pretī savam mērķim, godprātīgi studējot un pilnveidojot savas zināšanas, attīstot savu jomu, sniedzot sabiedrībai intelektuālo pienesumu dažādu novitāšu ieviešanā savas jomas ietvaros. Ja jūs ir piemeklējis laika trūkums kādu iemeslu dēļ, paņemiet akadēmisko atvaļinājumu, bet nekādā gadījumā nekrītiet kārdinājumā lūdzot kādam citam par samaksu uzrakstīt jums darbu jūsu vietā. Tas liek apšaubīt ne tikai jūsu prāta un zināšanu spējas, bet arī jūsu godīgumu vispār. Ja jūs pēkšņi atskārtāt, ka jums vairs neinteresē tas, ko studējat, atsakieties no konkrētās jomas studēšanas. Tas palīdzēs gan jums, gan sabiedrībai kopumā.
3. intelektuālā radošā darba pārdevējam – saglabājiet savu godu un cieņu pašiem pret sevi, savu prātu un spējām. Tā vietā, lai piedāvātu vai piekristu studentam rakstīt darbus par samaksu, uzrakstiet darbu no sava vārda, publicējiet to un ieguldiet savas spējas sabiedrības un kādas jomas izaugsmē. Nepārdodiet savu prātu neprofesionāļu atražošanā!
4. mācībspēkiem – kategoriski nepieņemiet apšaubāmus darbus, uzliekiet par pienākumu visiem studentiem kārtot gala eksāmenus studiju kursos, nevis “atpirkties” ar referātu vai diplomdarbu. (Protams, autore apzinās, ka pastāv un pastāvēs arī negodīgas izglītības iestādes, kur, kā jau bija minēts iepriekš, visu izšķirs nauda un tās daudzums).

“Bet tas ir tikai mans viedoklis....” jeb strausa sindroms

Bilde pārpublicēta no www.google.com meklētāja

 Saskaņā ar Satversmē garantētām pamattiesībām un brīvībām, ikviens Latvijas iedzīvotājs ir brīvs, dzīvo demokrātiskā sabiedrībā, ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, protams, neaizskarot citu cilvēku godu un cieņu, un tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā LR pastāvošiem likumiem.

Novērojot Latvijas sabiedrību, autore ievēroja, ka sabiedrībā pastāv diezgan savdabīga parādība nenovērtēt savu viedokli. Piemēram, televīzijā dažādos raidījumos, neatkarīgi no privātā vai sabiedriskā masu medija veida, intervijās, kas dzirdamas radiostacijās, Internetā, kur jautā cilvēku viedokli vai domas par kādu jautājumu vai problēmu, skolās un augstskolās, kur vaicā skolēna vai studenta viedokli, arī diplomdarbos, tāpat darbā un daudzās citās jomās, nevar nepamanīt, ka bieži respondentu atbildes sākumdaļā vai beigās ir piebilde “bet tās ir tikai manas domas”, kaut gan atbildes sākumā tika pateikts "manuprāt". Tas attiecināms gan uz viedokļa izteikšanu mutiskā, gan rakstiskā formā.

Piemēram, tiek skaidri jautāts, ko jūs darītu kādā noteiktā situācijā, tad tā vietā, lai sniegtu konkrētu atbildi, ko jūs darītu tādā situācijā, parādās krietna daļa vārdiskā “spama” ar atvainošanos, ka “tu jau vari darīt kā gribi”, “tās jau tikai manas domas”! Varbūt vēl paklanaties, lai tā patiesi parādītu savu necilo un pazemīgo stāvokli? Ļautiņi mīļie, sanāk, ja tās ir tikai jūsu domas, tad tās ir mazāk svarīgas par citu cilvēku domām un viedokļiem? Ja jums tiek dota iespēja izteikt savu viedokli, tad tiek prezumēts, ka jautājuma uzdevējs tik un tā rīkosies pēc savas gribas, bet jūsu viedokli jautā vai nu intereses pēc, vai arī kā izšķirošo šaubu situācijās. Tad kāpēc būtu tā jākaunās pateikt savu viedokli?

Protams, ir atšķirība tad, ja kādā jautājumā tiek jautāts speciālista viedoklis par konkrētu jautājumu viņa jomā, tad ir pilnīgi loģiski, ka citu cilvēku viedokļi attiecībā pret tiem speciālistiem patiesi var būt “tikai jūsu viedoklis”. Tad būtu patiesi korekti un pat vajadzīgs uzsvērt to, ka jūs neesat speciālists konkrētajā jomā un tas ir jūsu personīgais viedoklis. Bet tad, kad tiek jautāts viedoklis par vispārīgām, bet nopietnām un pieklājīgām lietām, tad kāpēc jūs uzvedaties kā strausi, kas paslēpj savas galviņas smiltīs? Kur pazūd jūsu bravurīgums?

Rodas savdabīga pretruna. Ļoti daudzi šodien tik ļoti aizraujas ar brīvības jēdziena paplašināšanu, attiecinot to arī uz visatļautību, brīžiem ar putām uz lūpām aizstāv dažādu destruktīvo lietu propagandu, marihuānas dekriminalizēšanu, visatļautīgu dzīvesveidu u.c., bet tad, kad jums tiek dota iespēja tieši paust savu nostāju kādā sadzīviskā, inteliģentā, nopietnā vai nosacīti normālā jautājumā, pēkšņi parādās kūtrums un pārlieku lielā pieticība. Kas tas par fenomenu? 

Smieklīgi, ka daļa sabiedrības uzskata, ka sava viedokļa paušana bez neskaitāmu reižu atvainošanās un klanīšanās, ir sava viedokļa uzspiešana. Tautieši, ja cilvēks sava sakāmā sākumā pasaka zelta vārdu “manuprāt”, tas noņem no viņa jebkādas šaubas par viņa iespējamo netaktisko pārākuma sajūtu vai viedokļa uzspiešanu, tāpēc ir pilnīgi lieki vairākas reizes uzsvērt to, ka “tas ir tikai jūsu viedoklis”, tādā veidā tikai noniecinot savu personību!

No vienas puses visiem mums gribas tikt uzskatītiem par saprātīgiem un ņēmā veramiem, bet no otras puses ar tādu attieksmi jūs paši atsakaties no domas, ka jūs esat saprātīgi un jūsu viedokli tomēr būtu jāņem vērā. 

Raksta mērķis ir raisīt sabiedrības indivīdus uz pārdomām par to, vai patiesi jūs jūtaties tik nenozīmīgi, ka būtu ik otra sakāmā sākumā vai beigās, ņemot vērā to, ka pārsvarā jau tiek pateikts vārds “manuprāt”, vairākas reizes jāpasaka, ka “tas ir tikai mans viedoklis”? 

Sabiedriskās un patstāvīgās domāšanas jēdzieni, nozīme un atšķiršanas kritēriji

Bilde pārpublicēta no http://photos.appleinsider.com

      
     Paturpinot iepriekšējā raksta tematu par Latvijas sabiedrībā pastāvošo galējību dzīves principu, būtiski ir nodalīt un konkretizēt, ko nozīmē jēdzieni “sabiedriskā domāšana” un “patstāvīgā domāšana”.
    Autore, izpētot akadēmisko un zinātnisko literatūru, secina, ka pastāvošās opozīciju grupas, tiek tikpat daudz apspriestas arī citu attīstīto valstu sabiedrībās. Tā, piemēram, pamatojoties uz Juridisko definīciju datubāzes www.USLegal.com rakstiem par sabiedriskās un patstāvīgās domāšanas formulēšanu, sabiedriskā (kolektīvā) domāšana notiek tad, kad spiediens būt atbilstošam kādas noteiktas sabiedrības grupas principiem gūst virsroku pār indivīda patstāvīgo domāšanu, tādā veidā negatīvi ietekmējot kolektīva pieņemto lēmumu kvalitāti. Atsevišķs radošs potenciāls, unikālums un patstāvīgās domas tiek pazaudētas ietekmējoties un pakļaujoties kolektīvisma idejai par kādu noteiktu procesu, domu vai darbību izpildi.
    Amerikāņu psihologs Irvings Džeinis (angl. Irving Janis), kas pētījis, kā sabiedriskā domāšana negatīvi ietekmē indivīda patstāvīgo domāšanu un izaugsmi, kolektīvo domāšanu definējis kā domāšanas veidu, kuru indivīds pielieto ietekmīgu cilvēku grupā, kas noraida indivīdu spriestspēju uz alternatīvām idejām un problēmu risinājumiem. Kolektīvā domāšana pasliktina domāšanas efektivitāti, īstenības uztveri, morālo vērtību noteikšanu un ievērošanu.
    Individuālā jeb patstāvīgā domāšana, savukārt, ir spēja izdarīt izvēli balstoties uz savu iekšējo pārliecību, uzskatiem, morāles vērtībām un savām interesēm.
     Būtiski ir nošķirt individuālo domāšanu no negatīvās galējības, kur daļa sabiedrības uzskata, ka individuālā domāšana nozīmē atteikšanos no dzīves progresa sniegtajiem labumiem. Te mēs atkal nonākam pie pagājušā temata par “visu vai neko”. Rodas pilnīgi greizs jēdzienu un domāšanas veids, kur pazūd izpratne par vispār cilvēka spēju domāt patstāvīgi, tas ir, izdarīt izvēli patstāvīgi, nevis ietekmējoties no vairākuma, masu medijiem vai jebkā cita.
     Individuālās un kolektīvās domāšanas izpausme satopama dažādās nozarēs, jomās, gan ikdienas situācijās. Piemēram, kā ikdienas situācija - ja indivīds redz, ka ir iznācis jauns jaudīgs dators vai telefons X, bet viņa esošais dators kā reiz ir sabojājies, tad ir pilnīgi loģiski un lietderīgi izmantot tehnoloģiskā progresa iespēju iegādāties sev firmas X datoru vai telefonu, balstoties uz šodienas piedāvājumiem un reklāmām, bet izvērtējot katru piedāvājumu kritiski (par kritisko domāšanu turpmāk tekstā). Turpretī, kolektīvā domāšana kā piemērs spilgti izpaudīsies tad, ja indivīds “skries pakaļ trendiem”, - iznācis jauns datora vai telefona firmas X modelis - “man jānopērk, šis ir kvalitatīvākais, labākais, krutākais”, kaut gan viņa esošais tehnikas modelis nebūt iespējams nav sliktāks.
     Ļoti bieži studiju procesā studentiem kā uzdevumi ir paredzēti grupas darbi. Ir patiesi efektīgi, ja studenta intelekta līmenis ir tikpat augsts, cik viņa esošajiem grupas biedriem. Tādā gadījumā kolektīvās domāšanas dēļ, uzdevums tiks pildīts ātri, viegli un pareizi. Turpretī, ja grupā trāpīsies studenti ar zemāku intelekta līmeni, kas paļausies uz viens otra spējām, tad kolektīvā domāšana var novest pie pilnīgi absurda gala iznākuma, nerunājot jau par to, ka uzdevums tiks pildīts ilgāku laiku, šaubīgi un neefektīgi sadalot pienākumus.
     Pamatojoties uz Interneta enciklopēdijas Wikipedia pieejamo kritiskās domāšanas definīciju un izpratni, - kritiskā domāšana ir saprātīgās domāšanas veids, kas ir mērķēts uz to, kam ticēt un, ko darīt. Tas ir veids, lai izlemtu, vai apgalvojums ir vienmēr patiess, dažreiz patiess, daļēji patiess vai nepatiess pavisam. Kritiskā domāšana rietumu domāšanā cēlusies no Sokrāta metodēm Senajā Grieķijā un austrumos no budistu kalama suttas un Abhidharmas. Kritiskā domāšana ir daudzu profesiju svarīga sastāvdaļa. Tā ir arī daļa no formālās izglītības procesa un tās nozīme paaugstinās studentiem virzoties uz augstākiem zinātniskiem grādiem.
     Tādējādi autore iesaka ikvienā nopietnā situācijā un pat sadzīviskās situācijās pielietot kritiskās domāšanas metodi, lai izprastu, kādu izvēli izdarīt, nosvērt iespējamo rīcību sekas un, pamatojoties uz iespējamo seku rezultātiem, izdarīt to izvēli, kas būtu atbilstoša un samērīga konkrētai problēmai vai jautājumam.
        Mācīsimies sevi novērtēt un nenoniecināt savu personību!

“Visu vai neko”! Pag, pag, bet kur līdzsvars?

Attēls pārpublicēts no http://www.justmytwocopper.org

           Bieži vien novērojot sabiedrību, nākas secināt, ka šodien nereti tiek aizmirsts jēdziens “līdzsvars” jeb citiem vārdiem sakot “zelta vidusceļš”. Ātrais dzīves ritms, dažādu veidu propagandas, masu mediju ietekme, brīvības jaukšana ar visatļautību rada cilvēkam jaunu dzīves principu “visu vai neko” jeb maksimālisma galējības. Saskarties ar maksimālisma galējību principu iespējams ikvienā dzīves jomā un sadzīviskās lietās. Starp pusaudžiem un jauniešiem bieži valda maksimālisma princips “dzīvojam vienreiz”, ar ko saprot, ka jāizmēģina taču visu, protams, visvairāk to attiecinot uz destruktīvām lietām kā alkohols, naktsdzīve, pāragrs seksuāls kontakts u.tml. “Visu vai neko” princips bieži šodien novērojams arī tā saucamajā pseido skaistumkopšanā, kur nereti nākas dzirdēt, ka kopta (par koptumu tiks runāts citā rakstā) sieviete ir tikai tā, kura aizraujas ar mākslīgo skaistumu, lieto uzkrītošu make-up, apmeklē solāriju, pieaudzē nagus un ragus (autores sarkasms, piedodiet) un, protams, staigā ar iztaisnotiem matiem, jo taču arī maksimālisma ietekmē tikai taisni mati šodien ir skaistuma, veselīguma un koptuma paraugs. Tāpat galējības par resnumu un tievumu. Ja tu esi normālas miesasbūves ar sievišķīgiem gurniem - resna, ja tev redzami atslēgu vai gurnu kauli – anoreksiķe.

         Noteikti lasot šo, kāds arī pasmīkņās, jo taču tas ir tāds absurds! Patiesi, absurdi, bet tas mums notiek visapkārt. Ja tu nedomā, ka pavadīt vakarus var tikai tusiņos un klubos, tātad tu esi garlaicīgs nūģis. Ja tu neuzskati, ka vienas nakts sakari ir kaut kas cieņu izraisošs, tad tu esi atpalicis moralizētājs ar konservatīvu domāšanu. Ja tu nepērc dārgu (lasi: kvalitatīvu, jo maksimālisma sabiedrībā kvalitatīvs = dārgs) kosmētiku, tātad tev nav tam līdzekļu, tas pats arī ar apģērbu, auto un citām lietām. Pavisam netiek pieļauta iespēja, ka cilvēkam varbūt nepatīk ārišķība, netiek pieļauta iespēja, ka kvalitāti var atrast arī ne tikai starp luksusa precēm, netiek pieļauta prioritāšu sistēma, ka tā vietā cilvēks varbūt sev iegādājas villu okeāna krastā. Stereotipi, snobisms un materiālisms valda pār lielu daļu sabiedrības un galvenais, ka tam pamatā ir maksimālisma princips “visu vai neko” (par snobismu un materiālismu sīkāk būs rakstīts turpmākajos rakstos). Franču žurnālista Frederika Beigbedera satīriskajā grāmatā “99 franki jeb 14.99 eiro” ir visnotaļ skaisti aprakstīts šodienas galējību propagandu dzīvesveids un kults.

        Kā saprast, kur ir “zelta vidusceļš”? Līdzsvars jeb zelta vidusceļš nav nekas cits kā harmonija. Saskaņā ar Thesaurus jēdzienu skaidrojošo enciklopēdiju, harmonija ir domu un rīcības savienojamība. Būtībā harmonija ir vairāk katram piemītošs subjektīvs līdzsvara stāvoklis, kas nāk no sirdsapziņas, sajūtām un personīgām vērtībām. Objektīvi vērtējot, “zelta vidusceļš” katrā situācijā būs kaut kas cits. Piemēram, cilvēks nedrīkst tikai strādāt un strādāt, jo rodas galējība – darbaholisms, cilvēkam nepieciešama arī atpūta. Savukārt, tikai atpūšoties (no uzdzīves līdz pat nodzeršanās vai narkoatkarībai), cilvēks degradējas. Tātad dotajā situācijā “zelta vidusceļš” būtu nosacīta laika strādāšana un nosacīta laika veltīšana atpūtai. Tas pats ar veselīgu dzīvesveidu un diētām – ir ļoti apsveicami ēst veselīgi un nodarboties ar sportu, bet par galējību tas kļūst tad, ja cilvēks atsakās vispār ēst vai pakļaujas dažādām propagandām par pseido veselīgu dzīvesveidu, kas bieži vien noved līdz dažādu iekšējo orgānu mazspējai.

        Autore iesaka izvērtēt situāciju vispusīgi. Uzklausīt savu sirdsapziņu, padomāt, vai konkrētajā situācijā pastāv vēl kādi varianti. Izvērtēt, ko tu pats gribi un kā tu gribi. Nesekot automātiski vairākumam, bet pajautāt, pirmkārt, sev – vai es tā gribu? Vai man tas šķiet pareizi?

Diskutēt Interneta forumos arī ir jāmāk...

Attēls pārpublicēts no http://www.tip.duke.edu/

 Ņemot vērā pieaugošo vārda brīvības izpausmi piedalīties dažādos Interneta forumos, ir pieaugusi arī nepieciešamība noteikt, kā tad būtu pareizi jākomunicē virtuālā vidē, lai diskusija maksimāli pildītu savas funkcijas, nevis pāraugtu bezjēdzīgā personīgā apvainojumu plūsmā, padarot diskusijas vietu par ķēķi.

Kā vēsta jēdzienu skaidrojošā enciklopēdija Thesaurus, diskusija ir daudzviedokļu saruna (bieži interaktīvā veidā) par kādu noteiktu tematu. Diskutēt nozīmē argumentēti izteikt savu viedokli. Kā sacīja franču morāles vērtību aizstāvis un esejists Joseph Joubert Pensees: “Argumentēšanas vai diskusijas mērķim nevajadzētu būt uzvarai, bet gan progresam”.

Autore iesaka maksimāli censties izvairīties no neauglīgām diskusijām, kurās bieži vien darbojas arī tā saucamie “foruma troļļi”, kuru mērķis ir provocēt foruma dalībniekus uz strīdiem, tādējādi, izjaucot foruma diskusijas esošo harmoniju un mērķi komunicēt.

Pirmkārt, runājot par forumiem Latvijā, to patiesi šodien ir ļoti maz. Cilvēki atstāj savus komentārus vai nu ziņu portālos, sociālo tīklu esošajās domubiedru grupās vai dažos pastāvošos forumos, kur pulcējas kāda nosacīti noteikta vecuma vai interešu pārstāvji. Rakstā apzināti netiks minētas konkrētās virtuālās vietnes, lai izvairītos no subjektīviem vērtējumiem un neobjektivitātes. Runājot par Latvijā latviešu valodā pastāvošiem aktīviem forumiem, to skaits ir tik niecīgs, ka cilvēkiem rodas bezizejas situācija, vai nu komunicēt tajos forumos, kas pastāv, neatkarīgi no tajos esošās sabiedrības dažādības, vai arī nekomunicēt vispār. Problēma, kas slēpjas foruma dažāda intelekta pakāpes un izglītības apmeklētājos, arī ir viena no svarīgākajām problēmām, kas apgrūtina pareizas diskusijas veidošanos. Bieži vien noteiktā forumā sapulcējas daļa sabiedrības ar mazāku gudrības, inteliģences un patstāvīgās, vispusīgās domāšanas veidu, kas, savukārt, traucē citu cilvēku vēlmei normāli komunicēt un diskutēt progresīvā veidā. Tātad, lai cilvēks varētu normāli diskutēt virtuālā vidē par kādu tematu vai tematiem, būtu jābūt forumu daudzveidībai, kur katrs cilvēks, atbilstoši savai inteliģences un izglītības pakāpei, kā arī interesēm, atrastu to forumu, kur komunicēt ar sev līdzīgajiem.

Otrkārt, nolemjot diskutēt par kādu noteiktu tematu, diskusijas biedram jābūt zinošam par diskusijas temata jomu. Proti, cilvēkam būtu jādiskutē par to, par ko viņam ir sajēga. Tātad maksimāli ierobežot sevi no piedalīšanās tajās diskusijās, kurās tu neesi zinošs un nevari turēt līdzi tiem, kas specializējas noteiktā jomā.

Treškārt, ja tu nolēmi piedalīties diskusijā, tev ir pienākums izlasīt diskusijas problēmas vai temata saturu. Izlasīt nozīmē ne tikai automātiski pārskriet rindiņām pāri, bet gan izprast un uztvert diskusijas temata galveno domu un problēmu. Ļoti bieži šodien parādās sabiedrībā problēma, ka cilvēks nespēj saprast un izprast uzrakstīto, kas nav nemaz uzrakstīts akadēmiskā valodā, bet gan ikdienišķā sarunvalodā, tādā veidā viņš apdraud diskusijas izvēršanos pareizā veidā. Tātad, ja tu neesi pārliecināts, ka esi sapratis diskusijas temata jēgu un galveno domu, atturies no iesaistīšanās diskusijā.

Ceturtkārt, iesaistoties diskusijā, tev būtu jāprot pareizi interpretēt sarunas biedra uzrakstīto, neizraujot atsevišķas teikuma daļas vai teikumus no visa komentāra konteksta. Ja tu ieraugi, ka kāda teikuma daļa neatbilst taviem uzskatiem, tad necenties momentāli rakstīt atbildi par konkrētā teikuma daļu, ja cilvēks jau ir uzrakstījis, ka uzskatot šādi, tas nenozīmē, ka nepastāv vēl citas iespējas.

Piektkārt, savu viedokli jāpamato argumentēti, kas nozīmē, ka tev ir nevis tikai jāuzraksta “kādas muļķības”, bet gan jāpaskaidro, kāpēc tu uzskati to par muļķību, kā pierādījumus minot dažādus faktus, zinātniskos pētījumus, daudzu cilvēku (socioloģiskās aptaujas) vai kā minimums savu pieredzi.

Sestkārt, savu komentāru jāargumentē loģiskā, pēc iespējas objektīvā un vispusīgā veidā. Tas, ka, piemēram, uz tevi tieši neattiecas diskusijas problēma, vēl nenozīmē, ka šāda problēma neeksistē sabiedrībā un nepiemīt lielākajai daļai sabiedrības. Tātad nav sevišķi loģiski uzrakstīt “bet man tā nav”, it kā pasakot, ka diskusijas problēma ir muļķība un, ja tev tā nav, tātad nevar vispār citiem būt.

Septītkārt, kas cieši saistīts ar sesto punktu, - izņēmumi. Izņēmumi pastāv vienmēr, tāpēc tev nav jāuzsver to, ka tu esi izņēmums, jo tas ir vispārzināms, ka izņēmumi pastāvēs un pastāv. Protams, ir būtiski tas, vai diskusijā tiek jautāta tieši tava pieredze, tad tu varētu uzrakstīt, ka esi tas izņēmums, bet, ja diskusijas temats ir abstrakta problēma, kur netiek jautāta tieši tava pieredze, tad ir lieki piebilst, ka tev tā nav, jo a priori jau tiek prezumēts, ka pastāvēs izņēmumi.

Astotkārt, kas ir sevišķi būtiski – izvairīties no personiskiem apvainojumiem un nepāriet uz konkrētā oponenta privātās dzīves vai personīgā izskata u.c. faktoru apspriešanas. Protams, ja forumā ir inteliģenta publika, kur diskusijā piedalās izglītoti un korekti biedri, šādas problēmas nebūs, bet, tiklīdz tas ir jauktais forums, tad šī problēma diemžēl ir ļoti bieži novērojama.

Devītkārt, - abstrahēties no antipātijām. Šis punkts savijas kopā ar iepriekšējo, ir svarīgi, lai tev nepatīkama sarunas biedra personība neietekmētu objektīvo attieksmi pret viņa viedokli. Ļoti bieži nākas novērot, ka tiklīdz kaut ko uzraksta kāda konkrēta persona, kura kādam nepatīk, šīs personas viedokli sāk pamatīgi izķidāt, censties sameklēt tajā “klupšanas akmeņus” un visādā veidā to noniecināt.

Desmitkārt, ja tu ņem dalību jauktā forumā, pēc iespējas censties ignorēt tos biedrus, kuru izglītības, inteliģences un vispārējās izaugsmes līmenis nav atbilstošs tavam. (Autores piebilde – jā, ir ļoti grūti atturēties no “atbildēšanas uz atbildēm”) un tomēr...

Šie būtu tie pamata principi, kurus būtu vēlams ievērot, ņemot dalību diskusijā. Ja pat nav iespējas atrast atbilstošu forumu, kur pulcētos tev līdzīgi domājošie, ir svarīgi vismaz ievērot dažus no šiem principiem, lai nenovestu diskusiju līdz pilnīgam absurdam.