Tīrā sabiedrības kritika

Bilde pārpublicēta no http://pickline.it/

(Autores citāta tulkojums no Reja Bredberija romāna "451 grāds pēc Fārenheita")

"- Cilvēki ne par ko nerunā.
- Bet kā tas var būt iespējams!
- Jā, ne par ko nerunā. Nosauc daudzas mašīnas, apģērbus, baseinus, saka, cik lieliski! Bet visi viņi saka vienu un to pašu, neviens nepasaka kaut ko atšķirīgu no citiem. Kafejnīcās parasti ieslēgtas joku kastes ar tiem pašiem vecajiem jokiem, vai ieslēgta muzikālā siena, turpu-šurpu skrien krāsaini raksti, bet tā ir tikai abstrakta krāsa. Un muzejos, jūs kādreiz esat bijis? Viss tikai abstrakti. Un vairs nekā nav. Mans onkulis saka, ka kādreiz bija savādāk. Kādreiz bildes runāja lietas vai pat rādīja cilvēkus."

          Amerikāņu rakstnieka Reja Bredberija zinātniskās fantastikas antiutopiskais romāns “451 grāds pēc Fārenheita” pirmo reizi tika izdots 1953.gadā. Ne vienam vien šī romāna lasītājam šodien grāmatā lasītais saistās ar mūsdienās daudzās jomās notiekošo vispārējās izglītības lejupslīdi un labas dažādas literatūras nenovērtēšanu, kā arī kopumā sabiedrības notrulināšanos. Šis raksts tiek veltīts augstākminētā citāta apspriešanai, attiecinot to uz mūsdienu sabiedrībā notiekošiem procesiem cilvēku dzīvē.

Par ko tad šodien runā sabiedrībā? Sociālos tīklos lielākoties redzami truli un muļķīgi joki, kuriem seko simtiem un tūkstošiem lietotāju, tādā veidā parādot gan savu inteliģences un izglītības līmeni, gan iesakot to citiem kā kaut ko labu, propagandējot sabiedrisko domāšanu. Protams, ja cilvēks vienreiz vai divreiz pasmejās par kādu trulu joku, tas nebūt nenozīmē, ka viņš automātiski tā teikt parāda savu izglītības un kultūras līmeni, bet tad, kad cilvēks tikvien kā to dara, kā propagandē muļķības, tas jau par kaut ko liecina. Un runa nav par labām anekdotēm, humoru un asprātīgiem jokiem, bet gan par patiesi truliem vārdu savārstījumiem, kuros ļoti bieži manāmi arī lamuvārdi. Kāds pateiks – bet dzīve nesastāv tikai no nopietnības! Protams, ka nesastāv, bet tāpēc pastāv arī labs humors, asprātība, ironija un sarkasms visbeidzot, kuru būtu vērts publicēt un retumis arī publicē, bet nē... ļautiņi pārsvarā spiež “Ieteikt” pogu uz vismuļķīgākiem “jokiem”, ko nu tur runāt – jūs taču paši redziet! Un vēl tās bildes, kur kāds nofotogrāfē kādu muļķību, pieraksta uz tās kādu trulu tekstu un nu lielākā daļa kā apmāti spiež “Ieteikt” un iesmej līdzi! Bet video! Video sadaļu vispār maz šodien sociālos tīklos kāds skatās, ja arī apskatās, tad kas tur pārsvarā tiek ievietots – kārtējais “iesmejamais” videosižets, kuram atkal ir pa simtiem ieteikumu. Mūzikas klipu dažādība, protams, maz kurus interesē, domā – ko tur ko klausīties kaut kādas nepopulāras, jaunas vai senas grupas vai dziedātāja dziesmas, labāk taču kārtējo reizi paklausīties to, kas šodien topā! Pārējais (fragments no filmas, kāds sporta veida demonstrējums, nerunājot jau par kādiem izglītojošiem materiāliem u.c.) tiek vienkārši ignorēts. Un jūs vēl apgalvosiet, ka sabiedrībā nenotiek izglītības lejupslīde? Protams, tulīt pacels roku kāda Anniņa vai Kaspariņš, sakot, bet es jau tāds neesmu, esmu patstāvīgi domājošs, esmu atšķirīgs no pārējiem, man interesē ne tikai trendi. Jā? Interesanti, un kāpēc tad šādas Anniņas un Kaspariņi spiež “Ieteikt” muļķīgiem jokiem, kāpēc viņu profilos ir rakstīti gandrīz vienādi teksti, kāpēc viņi skatās tikai vienāda rakstura video materiālus un klausās vienādus audioierakstus? Ak, pilnīgi piemirsās, protams, ka šodien nepieminēt savā profilā P.Koelju darbu citātus būtu noziegums pret masu propagandu! Un, protams, šodien populārais “čivināmais” portāls, kur katrs otrais atskaitās par to, ko tikko izdarījis, kur atrodas vai ieposto kārtējo muļķību! Paradoksāli, bet šādu portālu iespējas izmanto arī nopietni cilvēki, valsts priekšstāvji, ierēdņi. Tā vietā, lai publicētu sakarīgu informāciju, arī viņi iesaistās pilnīgi bezjēdzīgās aktivitātēs, atskaitoties par nupat izdarītiem nebūtiskiem sīkumiem vai ieposto kārtējo divdomīgo tekstiņu, lai masu medijiem un pelēkai masai būtu par ko mēles patrīt, kurš nu ar kuru, vai ko kāds ir pārpratis, nepateicis vai pateicis pa daudz. Bet par ko pārsvarā šodien tiek “rakstīti” blogi jeb dienasgrāmatas? Protams, ka šodienas trends ir veidot blogus par modi un kosmētiku, tie arī visvairāk tiek ieteikti un popularizēti.

Paliek neatbildēts jautājums – vai lielai daļai sabiedrības patiešām nekas cits neinteresē, kā tikai tas, kas ir populārs un tikai tas par ko priecājas vairākums?

Pievērsīsimies tagad realitātei. Braucot sabiedriskā transportā, par ko un kā runā apkārtējie? Viena skolas vecuma bērnu kompānija skaļi smej, grūstās un sarunājas žargonos, ik pa laikam iestarpinot lamuvārdus. Citi daži puiši skaļi klausās mūziku, apmainoties ar īsiem vārdiem, kur katrs otrais arī ir lamuvārds. Protams, mobīlo telefonu sarunas. Sarunas par to, uz kurieni vai no kurienes brauc. Apspriež kārtējā TV šova kaislības. Padalās ar to, ko, kur un pa cik nopirka kādu lietu. Tas pats notiek ārpus sabiedriskā transporta uz ielas – tukšas runas ne par ko! Un nav runa par to, ka tagad jāsāk ilgi un gari apspriest pasaules globālās ekonomiskās krīzes problēmas vai bioķīmijas molekulārās formulas, bet tik vien kā padalīties ar jēdzīgu informāciju par pasaulē notiekošo, parunāt par saviem hobijiem vai to, kā mēs jūtamies. Cilvēki apkārt runā pārsvarā par slavenībām, par masu mediju kultivēto informāciju, vai nerunā vispār...

Un cik tev ir tādu reālu draugu vai paziņu, ar kuriem tu vari parunāt par dažādām izglītotām lietām, apspriest grāmatas vai filmas, apspriest kādas norises? Cik ir tādu, kas automātiski tevi “nenorakstīs” pie dīvaiņiem tikai tāpēc, ka tu gribi zināt vairāk un tev tas patiesi interesē? Cik realitātē vai virtuālā vidē pastāv tādu domubiedru grupu, klubu?

Retoriski jautājumi....

Aicinājums katram padomāt par to, kādu sabiedrību mēs paši radam sev apkārt.