piektdiena, 2012. gada 14. decembris

Harizmas jēdziens, pozitīvā un negatīvā ietekme uz sabiedrību

Bilde pārpublicēta no http://kieranhealy.org
 Šodien diezgan bieži dzirdams, ka harizmātiskumu piemin tikai pozitīvā kontekstā, saistot to ar vienu no nepieciešamām īpašībām veiksmīga mārketinga uzturēšanā, tomēr, lai cik šķietami šīs īpašības raksturs nebūtu pozitīvs, harizmātisku personu dēļ būtiski var tikt ietekmēta sabiedrība.
Kas ir harizma un harizmātiska persona?
Saskaņā ar enciklopēdijas Wikipedia sniegto definīciju, harizma (no sengrieķu val. xάρισμα – žēlsirdība, spēja) ir tādu īpašību un spēju piedēvēšana vai atzīšana personai, kur šo spēju un īpašību dēļ persona tiek apbrīnota, tai seko un pakļaujas, tic un uzticās tās bezgalīgām iespējām. Šo terminu ieviesa vācu teologs, kultūras filosofs un liberālists Ernests Trelčs, bet harizmātiskas autoritātes un harizmas jēdzienu pētīja vācu sociologs Makss Vēbers. Tā pēc viņa sniegtās harizmas definīcijas, kas kļuvusi patlaban par vispārpieņemtu, harizma ir personības neparasta īpašība, kā dēļ personu vērtē kā apdāvinātu ar pārdabiskām, pārcilvēciskām spējām vai vismaz ar specifiski īpašu varu un īpašībām, kas nepiemīt citiem cilvēkiem. Tāpat harizma ir tāds fenomens, kas var būt gan labam, gan sliktam cilvēkam.
Krievu biznesa treneris Radislavs Gandapass min četrus faktorus, kas ir raksturīgi harizmātiskai personai, proti: 1) imidžs; 2) vara; 3) psiholoģija un 4) mistika.
Autore paskaidros sīkāk šos faktorus, lai spētu daudzpusīgi novērtēt, kādu ietekmi uz sabiedrību rada harizmātiska persona.
  1. Imidžs – galvenokārt, tas ir ārējais veidols, tēls, kas atstāj zināmu ietekmi uz sabiedrību un raisa asociācijas. Harizmātiskai personai ārējais izskats parasti ir atbilstošs tam tēlam, kādu viņš iedomājies raidīt sabiedrībai. Ja harizmātiska persona ir, piemēram, reliģijā, tai parasti ārējais izskats būs atbilstošs sabiedrībā esošai izpratnei un pat stereotipiem, kādai būtu jāizskatās konkrētai personai kādā noteiktā reliģijā. Ja harizmātiska persona pārstāv politiku, tā, savukārt, atbilstoši arī izskatīties – vareni, cēli, klasiski. Imidžs nav tikai ārēji redzamais tēls, tas ir arī izvēlētais runas stils, kas visādā veidā ietekmē apkārtējos un raisa vēlmi klausīties un apspriest.
  2. Vara – apkārtējie jūt, ka konkrētai personai ir spējas būt par vadītāju, uzņemties atbildību, vadīt un spēja pulcēt apkārt lielu auditoriju, spēt kaut ko reāli mainīt un ietekmēt savas jomas notiekošā darbību.
  3. Psiholoģija – plašas izpausmes faktors, kur ietilpst gan pašas harizmātiskās personas raksturs, emocionālais un psihiskais stāvoklis, gan arī spēja ar psiholoģijas palīdzību ietekmēt citus. Kā spilgts piemērs psiholoģijā harizmātiska persona ir līdera tips, kuram ir stingrs raksturs, stingra pārliecība un pārliecināšanas spējas, tas ir savdabīgs “demokrātijas” pseidotips. No vienas puses, līderis dos iespēju izteikties un radīs šķietami lojālus apstākļus, no otras puses, izvēle un noteicošais vārds tik un tā paliks līdera ziņā, viņš būs tas, kas pateiks – kā un ko darīt, tajā pašā laikā neizraisot sabiedrībā plašas domstarpības.
  4. Mistika – bieži vien ir grūti skaidri nodefinēt, ko īsti nozīmē harizma un harizmātiska persona, bet ikviens cilvēks skaidri varēs nosaukt, kurš ir tas harizmātiskais, bet, kurš nav. Tādējādi ap harizmātisku personu tiek radīts savdabīgs mistikas elements, kaut kāda neaprakstāma aura, pievilkšanās spēks klausīt un uzklausīt, ticēt un uzticēties, sekot un atkārtot. Mistikas faktoru visbiežāk izmanto harizmātiskas personas reliģijā, kur pārdabiskais un neizskaidrotais kļūst par vadmotīvu sekošanai un ticībai.
Autore vēlētos papildināt, ka harizmātiskai personai piemīt ambīcijas un mērķi. Šim cilvēkam būs tieksme iet uz priekšu, viņam nepietiks ar to, kas ir sasniegts, viņam būs skaidri noteikti mērķi, kuru sasniegšanai arī izmanto lielāku vai mazāku sabiedrības daļu.
Tā, piemēram, apvienojot visus faktorus vienkopus var skaidri saskatīt atbilstību tām vēsturiskām personām, kuras izteikti piederēja līdera tipam un neapšaubāmi bija apveltītas ar harizmu, kā vēsta enciklopēdija Wikipedia – reliģijā: Jēzus Kristus, Budda, Muhameds, reliģisku virzienu pamatlicēji: Luters un Kalvins, valstiskie un militārie: Čingizhans, Tigrans, Napoleons, 20.gs.: Hitlers, Musolīni, Rūzvelts, Čērčils, Ļeņins, Staļins, Trockis, tāpat arī Mahatma Gandijs un Martins Luters Kings.
Pozitīvā un negatīvā ietekme uz sabiedrību
Tātad mēs noskaidrojām, kas ir harisma un kādi faktori jeb īpašības piemīt harismātiskai personai, pievērsīsimies tagad tam, kādu ietekmi harismātiska persona rada uz sabiedrību.
  1. Labs un slikts cilvēks – harisma neizvēlas cilvēkus, tādējādi harismātiski cilvēki var būt gan labie, gan sliktie. Protams, “labo un slikto” var apspriest arī no filosofiskās puses, tomēr fakts paliek fakts, ka labais un sliktais izpaužas kaut vai tajā - ir cilvēks “likumpaklausīgs” vai arī noziedznieks. Harizma ir pozitīvs ieguvums tiem cilvēkiem, kas paši par sevi dabiskā veidā ir godīgi, labsirdīgi, mērķtiecīgi un draudzīgi. Kā negatīvs ieguvums tas kļūst tad, kad cilvēks izmanto savas spējas un savu varu ne tikai savu negodīgo mērķu realizēšanai, bet rada kaitējumu arī sabiedriskām interesēm.
  2. Mārketings – par mārketinga jomu var diskutēt ilgi un gari, jo tieši šī joma šodien ietekmē cilvēkus visspēcīgāk. Ļoti bieži daudzas kompānijas meklē sev harizmātiskus darbiniekus, neētiskā veidā izmantojot atlasīto darbinieku harizmu, lai pārdotu vai, tautas valodā runājot, iesmērētu kādu ne pārāk kvalitatīvu preci par neadekvātām summām. Tas attiecas arī uz kvalitatīvām precēm, bet arī ar neadekvātām cenām, piedēvējot precei šķietami unikālo materiālu, ekoloģisko raksturu vai “īpašo stāstu”, tādā veidā harizmātiskas personas dēļ lētticīgo patērētāju skaits tikai pieaug. Protams, kā pozitīvais ieguvums tas kļūst tad, ja harizmātiskas personas strādā labas ticības un labas gribas vadītas, kalpojot sabiedrības patiesajām interesēm, nevis mantkārīgu tieksmju vadītas.
  3. Demokrātisms – harizmātisku personu nozīme parādās arī politikā, spilgti atspoguļojas vēlēšanu laikā, kur bieži vien daudzi balso nevis par to cilvēku, kurš reāli kalpo sabiedrības labā, bet gan par to, kuram piemīt tā harizma.
Ņemot vērā augstākminēto, secināms, ka harizmātisku personu dēļ tādējādi nevar pilnībā tikt realizēts taisnīguma un objektivitātes princips sabiedrībā, jo pastāv šāds dabisks fenomens kā harizma, kuru ietekmēt praktiski kā nav iespējams. Katram indivīdam ir jāsaprot, ka neatkarīgi pat no pastāvošiem sabiedrībā harizmātiskiem cilvēkiem, katrs cilvēks ir indivīds savā būtībā, ar savu galvu, savām rokām un kājām, savām acīm un ausīm. Visbeidzot nonākam pie jau iepriekš apspriestiem jēdzieniem kā sabiedriskā un patstāvīgā domāšana.

1 komentārs: