“Bet tas ir tikai mans viedoklis....” jeb strausa sindroms

Bilde pārpublicēta no www.google.com meklētāja

 Saskaņā ar Satversmē garantētām pamattiesībām un brīvībām, ikviens Latvijas iedzīvotājs ir brīvs, dzīvo demokrātiskā sabiedrībā, ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, protams, neaizskarot citu cilvēku godu un cieņu, un tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā LR pastāvošiem likumiem.

Novērojot Latvijas sabiedrību, autore ievēroja, ka sabiedrībā pastāv diezgan savdabīga parādība nenovērtēt savu viedokli. Piemēram, televīzijā dažādos raidījumos, neatkarīgi no privātā vai sabiedriskā masu medija veida, intervijās, kas dzirdamas radiostacijās, Internetā, kur jautā cilvēku viedokli vai domas par kādu jautājumu vai problēmu, skolās un augstskolās, kur vaicā skolēna vai studenta viedokli, arī diplomdarbos, tāpat darbā un daudzās citās jomās, nevar nepamanīt, ka bieži respondentu atbildes sākumdaļā vai beigās ir piebilde “bet tās ir tikai manas domas”, kaut gan atbildes sākumā tika pateikts "manuprāt". Tas attiecināms gan uz viedokļa izteikšanu mutiskā, gan rakstiskā formā.

Piemēram, tiek skaidri jautāts, ko jūs darītu kādā noteiktā situācijā, tad tā vietā, lai sniegtu konkrētu atbildi, ko jūs darītu tādā situācijā, parādās krietna daļa vārdiskā “spama” ar atvainošanos, ka “tu jau vari darīt kā gribi”, “tās jau tikai manas domas”! Varbūt vēl paklanaties, lai tā patiesi parādītu savu necilo un pazemīgo stāvokli? Ļautiņi mīļie, sanāk, ja tās ir tikai jūsu domas, tad tās ir mazāk svarīgas par citu cilvēku domām un viedokļiem? Ja jums tiek dota iespēja izteikt savu viedokli, tad tiek prezumēts, ka jautājuma uzdevējs tik un tā rīkosies pēc savas gribas, bet jūsu viedokli jautā vai nu intereses pēc, vai arī kā izšķirošo šaubu situācijās. Tad kāpēc būtu tā jākaunās pateikt savu viedokli?

Protams, ir atšķirība tad, ja kādā jautājumā tiek jautāts speciālista viedoklis par konkrētu jautājumu viņa jomā, tad ir pilnīgi loģiski, ka citu cilvēku viedokļi attiecībā pret tiem speciālistiem patiesi var būt “tikai jūsu viedoklis”. Tad būtu patiesi korekti un pat vajadzīgs uzsvērt to, ka jūs neesat speciālists konkrētajā jomā un tas ir jūsu personīgais viedoklis. Bet tad, kad tiek jautāts viedoklis par vispārīgām, bet nopietnām un pieklājīgām lietām, tad kāpēc jūs uzvedaties kā strausi, kas paslēpj savas galviņas smiltīs? Kur pazūd jūsu bravurīgums?

Rodas savdabīga pretruna. Ļoti daudzi šodien tik ļoti aizraujas ar brīvības jēdziena paplašināšanu, attiecinot to arī uz visatļautību, brīžiem ar putām uz lūpām aizstāv dažādu destruktīvo lietu propagandu, marihuānas dekriminalizēšanu, visatļautīgu dzīvesveidu u.c., bet tad, kad jums tiek dota iespēja tieši paust savu nostāju kādā sadzīviskā, inteliģentā, nopietnā vai nosacīti normālā jautājumā, pēkšņi parādās kūtrums un pārlieku lielā pieticība. Kas tas par fenomenu? 

Smieklīgi, ka daļa sabiedrības uzskata, ka sava viedokļa paušana bez neskaitāmu reižu atvainošanās un klanīšanās, ir sava viedokļa uzspiešana. Tautieši, ja cilvēks sava sakāmā sākumā pasaka zelta vārdu “manuprāt”, tas noņem no viņa jebkādas šaubas par viņa iespējamo netaktisko pārākuma sajūtu vai viedokļa uzspiešanu, tāpēc ir pilnīgi lieki vairākas reizes uzsvērt to, ka “tas ir tikai jūsu viedoklis”, tādā veidā tikai noniecinot savu personību!

No vienas puses visiem mums gribas tikt uzskatītiem par saprātīgiem un ņēmā veramiem, bet no otras puses ar tādu attieksmi jūs paši atsakaties no domas, ka jūs esat saprātīgi un jūsu viedokli tomēr būtu jāņem vērā. 

Raksta mērķis ir raisīt sabiedrības indivīdus uz pārdomām par to, vai patiesi jūs jūtaties tik nenozīmīgi, ka būtu ik otra sakāmā sākumā vai beigās, ņemot vērā to, ka pārsvarā jau tiek pateikts vārds “manuprāt”, vairākas reizes jāpasaka, ka “tas ir tikai mans viedoklis”?